Par Mārci:
Mārcis Jencītis dzimis 1970. gada 7. aprīlī . Pēc neveiksmīga mēģinājuma dzīvot bez Dieva 2000. gada 17. martā piedzīvo brīnumainu sastapšanos ar Dievu. Par to vairāk grāmatā "Kāpnes debesīs". Ganna Jencīte dzimusi 1982. gada 24. janvārī. 2002. gada 24. aprīli Mārcis salaulājas ar Gannu, tolaik Vasarsvētku draudzē. 2002. gadā savu kalpošanu jaunlaulātie sāk kā Vasarsvētku draudzes mācītāji Limbažos un Cēsīs. 2005. gadā sāk evaņģēlistu kalpošanu. Vairākas reizes apbraucot visas Latvijas pilsētas, 52 pilsētas Ukrainā, 20 pilsētas Igaunijā. Gandrīz visās pilsētās tika pulcināts milzīgs daudzums cilvēku, pārpildītas zāles, brīnumi, dziedināšanas un zīmes pavada Mārča kalpošanu. Foto reportāžas no šiem dievkalpojumiem varat redzēt šeit. Video no dažiem šiem dievkalpojumiem varat skatīties šeit. Simtiem cilvēku nāk žēlot grēkus. Taču pēc laika Mārcis novēro, ka tik milzīga darba rezultātā ir ļoti niecīgs auglis, tik maz tie, kas tiešām ienāk draudzē un kļūst par Kristus mācekļiem. Rezultātā Dievs aicina Mārci sākt draudzi Rīgā, kā bāzi turpmākam evaņģelizācijas darbam Latvijā un ārpus Latvijas robežām. 2008. gada sākumā Mārcis izstājas no Vasarsvētku draudžu apvienības un iesāk EK Draudzi Kristus Pasaulei Rīgā. 2008. gada 16. februārī notiek pirmais dievkalpojums Rīgā. Mārcis un Ganna saņem no Dieva vīziju un stratēģiju, kā celt draudzi - ar vīzijas G12 palīdzību.
Auk­sta, tum­ša, mit­ra un smir­do­ša cie­tu­ma ka­me­ra pag­rab­stā­vā zem ze­mes. Par spī­ti vi­sām ma­nām pū­lēm šeit vairs ne­no­kļūt, kār­tē­jo rei­zi es­mu "mā­jās" - šo­reiz Ve­cum­nie­ku cie­tu­ma so­da izo­la­to­rā. Piec­as dien­nak­tis es­mu bez mie­ga šaus­mī­gu, mur­gai­nu tē­lu dēļ. Tie ir vi­sur. Es tos re­dzu, dzir­du, sa­jū­tu. Tie ir ap ma­ni, ma­nī. Ma­nā prā­tā, sma­dze­nēs, dvē­se­lē, grī­dā, sie­nās, gries­tos. Bries­mī­gie rē­gi ne­pār­trauk­ti ska­lo ma­nas sma­dze­nes: - Tu ne­drīk­sti vairs il­gāk dzī­vot, tev nav ce­rī­bu, tev nav jē­gas dzī­vot. Tu esi mū­sē­jais! Tu esi el­lē! Šīs bal­sis ma­ni bi­ja pa­va­dī­ju­šas vi­su dzī­vi. Ag­rāk es tās vien­kār­ši uz­tvē­ru ar sa­jū­tām: - Tu esi ne­veik­smi­nieks, tev nav nā­kot­nes. Tu gri­bi la­bi jus­ties, būt lai­mīgs, ie­gūt mie­ru, prie­ku, mī­les­tī­bu. Tu esi iz­mē­ģi­nā­jis gan­drīz vi­su, lai ie­gū­tu de­be­sis, bet - ak, vai! - vi­si mē­ģi­nā­ju­mi ir iz­gā­zu­šies. Nav lai­mes, nav prie­ka, nav īs­ta mie­ra, brī­vī­bas. Nav de­be­su. Kā­da jē­ga ir ta­vai pe­lē­ka­jai ek­sis­ten­cei virs ze­mes?

            Šo­reiz es to re­dzu un dzir­du RE­ĀLI. Ār­sti to sauc par ši­zo­frē­ni­ju, bet kris­tie­šu mā­cī­tā­ji un Bī­be­le ap­zī­mē par ap­sēs­tī­bu. Es­mu pil­nī­bā ĻAU­NĀ va­rā, ne­spē­ju pre­to­ties. Stā­vu ka­me­ras vi­dū no­mo­cīts, ne­lai­mīgs, iz­mi­sis. Jū­tu, kā ma­nās sma­dze­nēs un dvē­se­lē ie­kļūst pre­tī­gais, tum­šais spēks, ar glu­miem as­toņ­kā­ja taus­tek­ļiem to iz­va­ro­jot. Jā, el­le ir šeit, tā ir ma­nī. Vai kāds var pa­lī­dzēt?

            No ka­me­ras stū­ra vi­sā augu­mā iz­sle­jas pre­tīgs, caur­spī­dīgs dē­mons - ar sa­pu­vu­šu mie­su un tuk­šiem acu do­bu­ļiem. Ar pā­ta­gu ro­kās at­vē­zē­jas un sit, un sit. Es re­āli sa­jū­tu, kā pā­ta­gas cir­tie­ni skar ma­nu mie­ru. Ne­va­ru to vairs pa­nest, es­mu el­lē. Es ne­va­ru vairs il­gāk dzī­vot. Ļau­nās bal­sis jo­pro­jām pa­vēl: - Tu ne­drīk­sti dzī­vot, da­ri sev ga­lu, tā ir vie­nī­gā iz­eja. Ta­va dzī­ve bei­gu­sies! Mek­lē­ju asu priekš­me­tu, lai pār­griez­tu vē­nas, ne­at­ro­du. Man ir ti­kai 29 ga­di, bet dzī­ve bei­gu­sies, ne­es­mu ne­ko sa­snie­dzis, vi­si ma­ni sap­ņi pār­vēr­tu­šies gru­ve­šus. Es ne­es­mu at­ra­dis KĀP­NES DE­BE­SĪS, par ku­rām pus­aud­ža ve­cu­mā la­sī­ju žur­nā­lā Lies­ma ap­rak­stā par le­ģen­dā­ro rok­gru­pu Led Ze­pe­lin. Tur bi­ja at­tē­lo­tas pe­lē­kas kāp­nes un ie­spai­dīgs virs­raksts - Kāp­nes de­be­sīs. Tā sau­cās Led Ze­pe­lin al­bums. Vi­si ma­ni de­be­su mek­lē­ju­mi ir bei­gu­šies ne­veik­smī­gi: nav kāp­ņu de­be­sīs, man pat nav nor­mā­las ģi­me­nes, arī ve­se­lī­bas, trūkst spē­ka. Mam­ma, re­dzot ma­ni grim­stam, ir sā­ku­si no­sir­mot. Nav ne­kā, ir ti­kai tum­sa, ma­ni pār­ņē­mis auksts, ie­sū­cošs va­ku­ums. Pre­tī­gās bal­sis tur­pi­na at­kār­tot: - Tu ne­drīk­sti dzī­vot!

            Ie­skrie­nos un me­tos ar gal­vu dzelzs res­tēs...

***

            Man ir di­vi - trīs ga­di­ņi, mam­ma - jaun­a mū­zi­kas sko­lo­tā­ja un mīļš tē­tis - skaists un stiprs. Jau­ka gi­me­nī­te?

            Bei­dzot no­lem­ju uz­pra­sīt mam­mai to, kas no­dar­bi­na ma­nas bēr­na sma­dze­nes jau il­gu lai­ku: - Mam­mu, kur es bū­šu, kad ne­bū­šu? Ma­na bēr­na sirds un prāts ne­spēj pie­ņemt K. Mar­ksa, F. En­gel­sa un Ļe­ņi­na ra­dī­to fi­lo­zo­fi­ju par pa­ra­dī­zi ko­mu­nis­mā, to, ka no­mir­stot vien­kār­ši pār­stā­šu ek­sis­tēt. Tas ne­var būt! Tas ne­ie­vie­to­jas ma­nā prā­tā.

            Četr­u ga­du ve­cu­mā es stā­vu pie sa­va tē­ta zār­ka. Tē­tis tā arī ne­spē­ja mī­lēt ma­ni, jo vi­ņa aiz­rau­ša­nās, vi­ņa mī­les­tī­ba un de­be­su mek­lē­ju­mi bi­ja vēr­sti uz pu­de­li. Tē­va no­žē­lo­ja­mais al­ko­ho­li­ķa mūžs il­ga ti­kai 33 ga­dus. Mam­ma iz­va­dī­ša­nas lai­kā lūdz, lai pie­eju pie va­ļē­jā zār­ka at­va­dī­ties no tē­ta, no­glās­tīt vi­ņa ma­tus. Man ir šaus­mī­gi grū­ti to iz­da­rīt - tas vairs nav mans tē­tis, vi­ņa šeit nav, te ir ti­kai vi­ņa lai­cī­gais ķer­me­nis. Ku­ri ir mans tē­tis?

            Pēc tē­ta nā­ves mā­jās pa­rā­dās jauns tē­tis. Cie­nī­jams cil­vēks, ko­mu­nis­tis­kās par­ti­jas biedrs. Ja no sa­va ie­priek­šē­jā tē­ta sa­ju­tu kaut ne­daudz sil­tu­ma, tad no vi­ņa to ne­spē­ju sa­just.

***

            Do­da­mies ar drau­gu aiz­lieg­tā ce­ļo­ju­mā sa­vākt ezer­ma­lā nied­res, lai pa­ga­ta­vo­tu bul­tas šau­ša­nai ar lo­ku. Mam­ma ir ie­vē­ro­ju­si ma­nu prom­būt­ni: - Kur tu bi­ji? At­bil­de - ta­jā mā­jas pus­ē, kur nav lo­gu, tā­pēc ma­ni ne­pa­ma­nī­ji. Vieg­lāk sa­me­lot, ne­kā sē­dēt trīs die­nas mā­jas ares­tā. Bet ce­rē­tās brī­vī­bas vie­tā sir­dī ie­zo­gas ne­lā­ga vai­nas ap­zi­ņa, ne­pa­tī­kams ne­miers.

***

            4.c kla­se, kur ap­gūs­tu pa­mat­sko­las iz­glī­tī­bu, strikts re­žīms spor­ta sko­lā  - tre­ni­ņi no rī­ta un pēc­pus­die­nā plus vēl ap­mek­lē­ju jā­ša­nas spor­ta sek­ci­ju. Ir Lī­go svēt­ki - silts un pa­tī­kams va­sa­ras va­kars. Ko­pā ar drau­giem no jā­ša­nas sek­ci­jas pa­jū­gā do­da­mies ār­pus pil­sē­tas lī­got. uguns­kurs, pi­par­mēt­ru li­ķie­ris - za­ļā nā­ve, un pēc pār­is stun­du lī­go­ša­nas gu­ļu pie uguns­ku­ra no­vē­mies, lie­kas, ka kuņ­ģi rauj ār­ā. No rī­ta uz tre­ni­ņu do­dos ar pir­ma­jām pa­ģi­rām sa­vā dzī­vē. Man ir tik slik­ti, ka zvē­ru: - Ne­kad vairs ne­lie­to­šu to pre­tī­go dzi­ru!

            Tie­ši pēc ga­da ir kār­tē­jie Jā­ņi, tau­ta lī­go. Es ar di­viem sa­viem kla­se­bied­riem stā­vu pie Lim­ba­žu res­to­rā­na Lie­le­zers. Ar trī­co­šām ro­kām do­dam kā­dam on­ku­lim 3 rub­ļus: - On­ku­līt, no­pērc mums pu­de­li, svēt­ki kā ne­kā! Gai­dām vī­rie­ti at­pa­kaļ - pie­mā­nīs vai at­ne­sīs? Bet tur jau viņš nāk, Lī­go li­ķie­ri zem ap­ģēr­ba pa­slē­pis. Drau­ga mā­jā iz­tuk­šo­jam dzel­te­nā li­ķie­ra pu­de­li. Len­šu mag­ne­to­fons at­ska­ņo Mo­dern Tal­king dzies­mu Tu esi ma­na sirds, tu esi dvē­se­le ma­na. Gri­bas to klau­sī­ties vēl un vēl. Vai tās ir de­be­sis? No rī­ta ne­kā­du pa­ģi­ru, tā­tad var ie­dzert arī kul­tu­rā­li!

***

            Pirm­ā ci­ga­re­te no la­bā­kā drau­ga ro­kas. Tie­ši uz ie­las. Pa­tī­kams dul­lums gal­vā, ne­kā­das at­ka­rī­bas, ne­kā­das pro­blē­mas, sti­lī­gi. Pirm­ās dis­ko­tē­kas sest­die­nu va­ka­ros, pirm­ie tu­si­ņi pie sko­las drau­dze­nēm un drau­giem, ka­mēr ve­cā­ki nav mā­jās. Ne­daudz al­ko­ho­la, ne­daudz ci­ga­re­šu dū­mu, ne­daudz skūp­stu ar drau­dze­nēm. Jū­ties kā brīvs, pie­audzis cil­vēks. Dzī­ve iet uz augš­u. KĀP­NES DE­BE­SĪS! Jo vai­rāk pa­va­du lai­ku ar drau­giem, jo sa­spī­lē­tā­ka at­mo­sfē­ra ģi­me­nē, ne­viens ma­ni ne­sa­prot.

***

            Mū­su kom­pā­ni­jai ir dī­vains iz­skats: ma­ti stā­vus gai­sā, ba­li­nā­ti, krā­so­ti, ap­rak­stī­tas ap­ģēr­ba da­ļas - Punk­fre­e. Slī­pē­jam pil­sē­tas ie­las un ne­ap­zi­nā­ti no dvē­se­les dzi­ļu­miem klie­dzam: - Re­dziet, te mēs esam, ne­at­ka­rī­gi un brī­vi! No ve­cā­ku mā­jām rei­zēm pa­zūd kā­da sud­ra­ba ka­ro­te, zelt­lie­tas, un ne­viens, iz­ņe­mot mūs pa­šus, ne­zi­na, kur tās pa­zu­du­šas. Lai la­bi pa­va­dī­tu lai­ku, ne par ko ne­do­mā­jot, ir va­ja­dzī­ga nau­da. Un mū­su ve­cā­kiem tās ir diez­gan!

            Cī­tī­gi mek­lē­ju pre­sē un li­te­ra­tū­rā in­for­mā­ci­ju par brī­va­jiem pan­kiem Vā­ci­jā, Liel­bri­tā­ni­jā, arī Lat­vi­jā. Es­mu iz­slā­pis pēc pār­dzī­vo­ju­miem, pēc de­be­sīm. Jo vai­rāk dze­nos pēc dzī­ves bau­dām un brī­vī­bas, jo vai­rāk me­lo­ju un draņ­ķī­gāk jū­tos. DE­BE­SIS IR SA­ZVĒ­RĒ­JU­ŠĀS PRET MA­NI, TĀS BĒG NO MA­NIS!

***       

            Silts va­sa­ras va­kars. Mū­su kom­pā­ni­jas mei­te­ne iz­velk no ka­ba­tas bal­tas, lie­las tab­le­tes - esot bai­gais kaifs no tām. Ne­viens nav jā­pie­ru­nā, pēc pār­is mi­nū­tēm viss tab­le­šu pa­ci­ņas sa­turs at­ro­das mū­su kuņ­ģos.

            At­to­pos kā­dā va­sar­nī­cu ra­jo­na mā­ji­ņā. Mi­li­cis no­rauj se­gu un pa­vēl ģēr­bties, no bla­kus­is­ta­bas pus­pli­kus iz­ved ma­nus drau­gus. Pēc pra­ti­nā­ša­nas mi­li­ci­jā at­nāk mam­ma un ved ma­ni mā­jās. Vē­ro­ju de­be­sis, tās ir tik zi­las, sau­le tik spo­ža, tik la­bi jū­tos. Pie­pe­ši nāk ap­skaid­rī­ba - tas ir no bal­ta­jām tab­le­tēm. Tās ir kāp­nes de­be­sīs!

***

            Vi­dus­sko­lu pa­bei­dzu, pa­tei­co­ties sko­las va­dī­bai, kam rū­pē­ja sa­vas sko­las la­bā sla­va. Pa­ra­lē­li vi­dē­jās iz­glī­tī­bas ates­tā­tam ie­gūs­tu arī tie­sī­bas va­dīt "C" ka­te­go­ri­jas trans­por­ta lī­dzek­ļus. Ie­kār­to­jos dar­bā par šo­fe­ri vai­rum­tir­dznie­cī­bas bā­zē. Ma­nas ma­šī­nas kra­vā bie­ži ir arī al­ko­hols, kas jā­no­gā­dā ra­jo­na vei­ka­los. De­be­su kra­va! Bī­be­lē rak­stīts: 1. Kor.9:9 - Tev ne­būs vēr­sim, kas min la­bī­bu, pur­nu aiz­siet! Pēc da­žu mē­ne­šu dar­ba un dzer­ša­nas zau­dē­ju tie­sī­bas va­dīt au­to­ma­šī­nu, jo tie­ku aiz­tu­rēts pie stū­res rei­bu­mā. Dar­bā ma­ni pa­ze­mi­na par krā­vē­ju.

            Vē­ro­ju lid­ma­šī­nas de­be­sīs. Aiz tām stiep­jas ga­ras, bal­tas as­tes. Klau­so­ties lid­ma­šī­nu mo­to­ru skum­ja­jās ska­ņās, il­go­jos: - Ak, kaut es va­rē­tu būt lid­ma­šī­nā un aiz­li­dot uz Ame­ri­ku. Tur ir Brī­vī­bas sta­tu­ja, tur viss ie­spē­jams. Jeb uz Hai­ti - pal­mas, plud­ma­le, aug­ļi, mei­te­nes... Ta­ču cū­ka arī Āf­ri­kā ir cū­ka.

***

            1988. ga­da 8. de­cem­bris. Ru­dens ie­sau­kums pa­dom­ju ar­mi­jā. Brī­nu­mai­nā kār­tā es­mu ko­pā ar sa­vu drau­gu, ar ku­ru ko­pā daudz šņab­ja iz­dzerts un daudz pār­dzī­vots. Bei­dzot es­mu lid­ma­šī­nā, pēc ku­ras tik ļo­ti es­mu il­go­jies. Ar āt­ru­mu ap 1000 km/h mūs no­gā­dā 10 000 km no Lat­vi­jas - Tā­la­jos Aus­tru­mos pie Ķī­nas ro­be­žas. Dī­vai­ni, bet at­kal vē­ro­jot lid­ma­šī­nas de­be­sīs, se­ko tā pa­ti me­lan­ho­lis­kā sa­jū­ta - aiz­bēgt no re­ali­tā­tes. Ie­spē­ja, iz­rā­dās, ir te­pat lī­dzās - mil­zī­gas ka­ņep­ju (ma­ri­hu­āna, zā­lī­te, ha­šišs) plan­tā­ci­jas. To te smē­ķē pus­aud­ži, jaun­ieši, ve­ci, cel­tnie­ki un ofi­cie­ri, vi­si, kam nav slin­kums. Ar en­tu­zi­as­mu ķe­ros pie zā­lī­tes smē­ķē­ša­nas. Jo vai­rāk smē­ķē, jo ap­kār­tē­jie cil­vē­ki, dzī­ve kļūst ba­nā­lā­ka un gar­lai­cī­gā­ka. Di­vu ga­du il­ga­jā die­nes­ta lai­kā dzī­vo­ju ar vie­nu do­mu, kā da­būt to bra­šo sa­jū­tu, lai ne­bū­tu jā­do­mā par no­žē­lo­ja­mo re­ali­tā­ti, lai va­rē­tu ap­klu­si­nāt sa­vu sirds­ap­zi­ņu, iz­rau­ties no mo­ko­šās dep­re­si­jas un il­gām pēc pa­tie­sa prie­ka.

***

            1990. ga­da zie­ma. Die­nes­ta laiks ir bei­dzies. Sē­žam lid­ma­šī­nā, ap­bru­ņo­ju­šies ar ma­ri­hu­ānas ci­ga­re­tēm. At­grie­ža­mies nu jau brī­va­jā Lat­vi­jā ar ce­rī­bām un ap­ņem­ša­nos sākt biz­ne­su, sākt pie­pil­dīt sa­vus sap­ņus. Pēc ie­ra­ša­nās Lat­vi­jā at­grie­ša­nās svēt­ki tur­pi­nās 6 mē­ne­šus - die­nu no die­nas plūst al­ko­ho­la upes. Pēc pus­ga­da at­to­pos kā­dā dzī­vok­lī - ne­spē­kā, sirds dī­vai­ni kū­le­ņo, bai­les, nav spē­ka aiziet pat pēc ali­ņa uz­lā­pī­ties. Auk­sti svied­ri, mur­gai­ni tē­li is­ta­bā, mel­ni ka­ķi... De­lī­rijs? Ha­lu­ci­nā­ci­jas? Ļau­nie ga­ri? Pa­ra­lē­lā pa­sau­le? Cen­šos turp­māk at­tu­rē­ties no al­ko­ho­la, ta­ču il­gāk par pār­is ne­dē­ļām ne­spē­ju no­tu­rē­ties. Ne­liek mie­ru do­mas par zā­lī­ti vai pat kaut ko stip­rā­ku.

***

            Ma­na vē­lē­ša­nās tiek ap­mie­ri­nā­ta. Ie­pa­zīs­tos un sa­drau­dzē­jos ar gar­ma­tai­nu cil­vē­ku, arī vi­ņa drau­gi tā­di pa­ši in­te­re­san­ti, kā no hi­pi­ju lai­kiem iz­kā­pu­ši. No­slē­pu­mai­ni, mie­rī­gi. Viņš ir opi­ja lie­to­tājs. Cen­šos pār­lie­ci­nāt, ka arī man gri­bas no­bau­dīt tās de­be­sis, ku­ras sniedz caur ada­tu vē­nā ie­plūs­tošs brūn­gans šķid­rums - ne­tīrs he­ro­īns. Bet viņš cen­šas ma­ni at­ru­nāt: - Tu ne­bū­si lai­mīgs, tev vēl vi­sa dzī­ve priekš­ā, to nav ie­spē­jams at­mest, "lom­kas", dep­re­si­ja, at­ka­rī­ba - tas ir no­ti­cis ma­nā dzī­vē. Pār­lie­ci­nāt to­mēr ne­spēj, ma­na tiek­sme pēc de­be­sīm ir pā­rā­ka. Pir­ma­is dū­riens, kļūs­tu tāds mie­rīgs, lai­mīgs. dzert al­ko­ho­lu vairs ne­gri­bas, dzer ti­kai cū­kas, mēs lie­to­jam gai­šo! Ot­rais, tre­šais dū­riens, tiem se­ko sim­ti. Vai­rā­kas rei­zes die­nā un... tā gan­drīz 10 ga­du.

***

            Pil­sē­tas sta­di­ona tri­bī­nes. Svi­nam ma­na drau­ga dzim­ša­nas die­nu. Skan AC/DC, alus kan­na. Pār­vel­kos mā­jās un aiz­mie­gu dzē­rā­ja mie­gā. Pa­mos­tos, ne­zi­nu, vai ir die­na vai nakts, bet skaid­ri sa­jū­tu bries­mī­gas sā­pes vi­sā ķer­me­nī. Es­mu aiz­mir­sis ie­durt sa­vu kār­tē­jo de­vu. Mē­ģi­nu uz­vā­rīt brū­no šķid­ru­mu, da­ļa iz­līst zem­ē, ro­kas vib­rē, tek puņ­ķi kā ūdens, caur­eja. Cen­šos trā­pīt vē­nā, ne­iz­do­das. Nar­ko­ti­ku šķī­dums no šļir­ces aiz­plūst ga­rām vē­nai zem ādas. Sā­pes ne­pār­trauk­ti pie­aug, lie­kas, ka ak­mens spie­žas caur sma­dze­nēm. Ne­pa­ne­sa­mās sā­pes pas­tip­ri­nās. Mē­ģi­nu dzert no­vā­rī­tas ma­go­nes ko­pā ar mie­ga un ner­vu zā­lēm. Par vē­lu! Kuņ­ģis vairs ne­strā­dā. Vē­ro­ju, kā at­vem­tās tab­le­tes peld bļo­dā ar at­vem­to ma­go­ņu no­vā­rī­ju­mu. Iz­vel­ku tab­le­tes un mē­ģi­nu tās no­rīt. Ne­veik­smī­gi. Kon­vul­si­jās raus­tos un ne­cil­vē­cī­gā bal­sī brē­cu. Jaun­ie džin­si sa­plīst no ātr­ajām ķer­me­ņa kus­tī­bām. Pēc vai­rā­ku stun­du šaus­mām is­ta­bā ie­nāk di­vi gar­ma­tai­ni ār­sti. Viens uz­gu­ļas ar ce­li uz ma­nas ro­kas, kas kon­vul­si­jās raus­tās kā zivs, otrs in­ji­cē brū­nu šķid­ru­mu. Man kļūst la­bāk, sā­pes aiziet, bet lab­sa­jū­tas ne­kā­das. Pie­eju pie spo­gu­ļa, tas, ko tur ie­rau­gu, vairs ne­es­mu es. Pre­tī lū­ko­jas ne­da­bī­gi tievs cil­vēk­vei­dīgs stāvs ar dzi­ļi ie­kri­tu­šām acīm, se­jās krā­sa vi­ņam dzel­te­nī­gi pe­lē­ka kā mi­ro­nim, acīs šaus­mas. Lī­dzīgs zom­bi­jam. Var­būt tas ir zom­bijs?

***

            1992. gads. Tie­sas zā­le. Ties­ne­sis la­sa sprie­du­mu: - Mār­cim Jen­cī­tim par vai­rā­ku vei­ka­lu ap­lau­pī­ša­nu, lai ie­gū­tu ap­dul­li­no­šās vie­las, tie­sa pie­spriež 4 ga­dus un 1 mē­ne­si ko­pē­jā re­žī­ma ko­lo­ni­jā, sprie­du­mu iz­pil­dot ne­ka­vē­jo­ties.

            Rī­gas Cen­trāl­cie­tums. Pār­pil­dī­ta ka­me­ra. Vie­nā gul­tas vie­tā guļ 2 - 3 cil­vē­ki uz mai­ņām. Utis, blak­tis, žur­kas, ma­fi­jas un cie­tu­ma kri­mi­nā­lo au­to­ri­tā­šu pat­va­ļa. Slep­ka­vī­bas, paš­nā­vī­bas, al­ko­hols, nar­ko­ti­kas - el­le ze­mes vir­sū. Cil­vē­ki iz­tu­ras viens pret ot­ru slik­tāk ne­kā pret dzīv­nie­kiem.

            Cie­tu­ma ka­me­ras stū­rī ir tu­ale­te. Pa­pī­ra vie­tā pa­ma­nu Bī­be­les la­pas, vēl kaut kur pie cie­tu­ma ma­ku­la­tū­ras at­ro­du bro­šū­ru. La­su: - Sā­ta­nam ir plāns ta­vai dzī­vei, un Die­vam ir plāns ta­vai dzī­vei, bet pa­šam tev jā­iz­vē­las, ku­ra plā­nos ie­kļau­ties. Pir­mo rei­zi mū­žā lū­dzu Die­vu. Dievs ma­ni uz­klau­sa: ma­ni šeit ne­no­sit, ne­pa­da­ra par zi­lo, ne­es­mu no­mi­ris ba­dā, pat vi­si zo­bi mu­tē. Ta­ču tur­pi­nu ie­sāk­to ce­ļu, kļūs­tu par tā­du kā nar­ko­ti­ku pra­vie­ti: pa­lī­dzu dau­dziem ie­pa­zī­ties ar ce­ļu uz el­li - ar nar­ko­ti­kām. Pa vis­da­žā­dā­ka­jiem ce­ļiem sa­ņe­mam nar­ko­ti­kas arī cie­tu­mā, un viss, par ko es spē­ju un gri­bu ru­nāt, ir nar­ko­ti­kas.

***

            Cie­tu­ma klubs. Sa­pul­cē­ju­sies vi­sa zo­na. Kri­mi­nā­lās au­to­ri­tā­tes pa­rū­pē­ju­šās par sa­vē­jiem, at­ve­du­šas cie­tum­nie­ku dzies­mu dzie­do­ņus, šķiet, no Krie­vi­jas - gru­pu Ļe­so­po­val. Aiz­mu­gu­rē­jā rin­dā sēž cie­tu­ma priekš­nieks un bla­kus kāds no ma­fi­jas bo­siem - lab­da­riem, kas, šķiet, arī pa­rū­pē­jās, lai pie ie­ejas klu­bā cie­tum­nie­ki va­rē­tu sa­ņemt ali­ņus un ci­ga­re­tes Ca­mel.

***       

            Tas pats cie­tu­ma klubs jeb kul­tū­ras nams. Pie­brauc liels au­to­buss ar hu­mā­no pa­lī­dzī­bu, ti­kai šo­reiz to sa­gā­dā­jis apus­tu­lis un au­to­ri­tā­te Die­va ko­man­dā Riks Ren­ners. Kris­tī­gie mū­zi­ķi dzied, Riks Ren­ners slu­di­na. Sim­tiem ze­ku klau­sās, kā Riks slu­di­na par KĀP­NĒM DE­BE­SĪS, par Jē­zu Kris­tu, Die­va Dē­lu, kurš mīl cil­vē­kus, at­brī­vo no grē­ka, dep­re­si­jas, at­ka­rī­bām, el­les, dod jaun­u dzī­vi. Dau­dzi at­sau­cas aici­nā­ju­mam, iet priekš­ā uz aiz­lūg­ša­nu, ta­ču mans prāts at­sa­kās pie­ņemt vēs­ti par de­be­sīm caur Kris­tu. Viņš nav man au­to­ri­tā­te, ma­nas au­to­ri­tā­tes ir tie vī­ri ādas ja­kās. pa­lie­ku sē­žam sa­vā vie­tā.

            Vē­ro­ju tos, ku­ri cie­tu­mā sā­ka ti­cēt Jē­zum, tos, ku­ri at­sau­cās Ri­ka Ren­ne­ra un ci­tu slu­di­nā­ša­nai - stai­gā pa zo­nu tā­di smai­dī­gi, kār­tī­gi, vairs ne­pī­pē, ne­la­mā­jas, ar vi­su ap­mie­ri­nā­ti. Dī­vai­ni, tiem pat nar­ko­ti­kas un šņa­bi ne­va­jag, vi­ņiem tā­pat la­bi! No­do­mā­ju - es arī tā gri­bu. Pa­pra­su Bī­be­li kā­dam ve­cam vī­ram, ku­ru re­dzē­ju ar asa­rām acīs stās­tām, kā Jē­zus vi­ņu at­brī­vo­jis. Mē­ģi­nu la­sīt, ta­ču ne­ko ne­sa­pro­tu, un ne­viens arī sa­ka­rī­gi ne­spēj man pa­skaid­rot. Vai var­būt ne­gri­bē­ju sa­prast?

***

            Da­žus mē­ne­šus pirms ie­slo­dzī­ju­ma ter­mi­ņa bei­gām pa­zi­ņo­ju sa­vam cie­tu­ma drau­gam nar­ko­mā­nam: - Iz­iešu brī­vī­bā, sāk­šu jaun­u dzī­vi! Nar­ko­ti­kas vairs ne­lie­to­šu. Jā­sāk biz­ness, jā­nos­tā­jas stin­gri uz sa­vām kā­jām. Ve­cais nar­ko­māns dzi­ļā pār­lie­cī­bā at­bild: - Mār­ci, ne­mā­ni pats se­vi, tu tā sa­juk­si prā­tā. Es jau 20 ga­du es­mu "uz ada­tas", ne­skai­tā­mas rei­zes es­mu mē­ģi­nā­jis tikt va­ļā no šīs pre­tī­gās in­des. Es­mu gu­lē­jis da­žā­dās slim­nī­cās, ār­stē­jies pie da­žā­diem ār­stiem. Es­mu iz­mē­ģi­nā­jis vi­su. Ti­ci man, cil­vēks sa­viem spē­kiem no tā ne­var iz­kļūt, ja nu vie­nī­gi Dievs ie­jau­cas ta­vā dzī­vē. Es ne­pa­zīs­tu ne­vie­nu cil­vē­ku, kurš ma­nā 20 - 25 ga­du nar­ko­ti­ku el­les lai­kā bū­tu iz­kļu­vis no tās - lie­la da­ļa ir mi­ru­ši. Ja nu vie­nī­gi kāds, kurš kļu­vis par kris­tie­ti...

***

            Kār­tē­jā tik­ša­nās cie­tu­mā. Mam­ma at­brau­ku­si un pa­zi­ņo, ka vi­ņa ta­gad ir kris­tie­te, iet drau­dzē. Dod man apaļ­as, dzel­te­nas uz­lī­mes ar smai­di­ņiem un uz­rak­stu: "Jē­zus te­vi mīl." At­bil­du mam­mai: - Tu tā­da gud­ra, iz­glī­to­ta, in­te­li­ģen­ta sie­vie­te un ti­ci tām muļ­ķī­bām, un vēl nau­du zie­do sa­vam Die­vam sa­vā baz­nī­cā! Pēc tik­ša­nās uz­lī­mes pie­lī­mē­ju uz nakts­ska­pī­ša un do­mā­ju: - In­te­re­san­ti, kā tas Jē­zus ma­ni mīl? Kas īs­ti ir Jē­zus? Ta­gad zi­nu, ka mam­ma ar sa­vu drau­dze­ni lūdz par ma­ni sa­vu Die­vu. Sa­vu Jē­zu. Vai Jē­zus var man pa­lī­dzēt? Ja var, tad - kā?!

***

            Aiz ma­nis sma­gi aiz­ve­ras cie­tu­ma dzelzs dur­vis. Bei­dzot il­gi gai­dī­tais brī­dis. Brī­vī­ba. Jū­tos, kā no lai­vas iz­mests, kā no Mar­sa no­kri­tis. Spē­cīgs uz­trau­kums, pat ķer­me­nis trīc. Drīz sa­tik­šos ar mam­mu, brā­li, tu­va­jiem cil­vē­kiem, drau­giem un - pats sva­rī­gā­kais - drīz va­rē­šu iz­just ķī­mis­kās de­be­sis. Drīz! Ātr­āk!

            Tais­nā ce­ļā do­dos uz vei­ka­lu, ko 4 ga­dus bi­ju vē­ro­jis no sa­vas cie­tu­ma ka­me­ras lo­ga. Par nau­du, ko cie­tu­mā iz­snie­dza priekš sa­bied­ris­kā trans­por­ta, lai no­kļū­tu sa­vā dzī­ves­vie­tā, no­pēr­ku deg­vī­na pu­de­li Mos­kov­ska­ja un tū­līt kā­ri tai pie­sū­cos. Vēl ne­ilgs laiks, un bei­dzot ada­ta ir vē­nā. Kas būs pēc tam? Kas būs, būs, ta­gad man ir la­bi!

***

            Zva­nu sa­viem drau­giem nar­ko­mā­niem. Klau­su­li pa­ceļ mā­te: - Kas tur zva­na? Viņš ir mi­ris no nar­ko­ti­ku pār­do­zē­ša­nas, arī brā­lis mi­ra pus­ga­du vē­lāk. Viss, ko spē­ju pa­teikt: - At­vai­no­jiet! Vi­ņi bi­ja la­bi cil­vē­ki, abi vēl tik jaun­i. Cik il­gi man vēl at­li­cis dzī­vot? Es ne­gri­bu tā no­mirt, es dur­šos rei­zi ne­dē­ļā, kon­tro­lē­šu de­vu, lai ne­aiz­iet par tā­lu!

***

Turpinājums......