***

            Va­sa­rā sa­vāk­tie ma­go­ņu sal­mi­ņu krā­ju­mi bei­gu­šies. Vir­tu­vē ne­maz­gā­tu trau­ku kal­ni. Jau mē­ne­si ne­spē­ju aiz­migt, ja iz­do­das, tad uz da­žām mi­nū­tēm. Caur­eja, mur­gi, apā­ti­ja, ne­spēks. Ne­spē­ju pat ēst pa­ga­ta­vot, lai aizie­tu līdz tu­ale­tei, jā­sa­ņem vi­si spē­ki. Nakts. Ska­tos uz ra­dio­apa­rā­ta za­ļo gais­mi­ņu, uz­tve­ru mū­zi­kas pau­zē dik­to­ra vār­dus: - Viss kār­tī­bā, tavs ra­di­o Skon­to! Vai tie­šām viss kār­tī­bā, vai tie­šām no tā ne­kad ne­tik­šu ār­ā? No­lem­ju opi­ātus ne­lie­tot, pār­eju uz "vieg­lā­kām" nar­ko­ti­kām. Efed­rons, tab­le­tes, al­ko­hols.

***

            Au­sīs skan dī­vai­nas bal­sis, re­dzu dī­vai­nus tē­lus. Mi­ru­šie ga­ri? Ļau­nie ga­ri? Pa­ra­lē­lā pa­sau­le? Vai vis­pār es­mu dzīvs? Var­būt mi­ris? Ši­zo­frē­ni­ja? Ap­sēs­tī­ba?

            Po­li­ci­ja ma­ni ares­tē, kad cen­šos, pa­klau­sot bal­sīm, ku­ras jau vai­rā­kas dien­nak­tis skan ma­nā gal­vā, ie­kļūt kai­mi­ņu dzī­vok­lī, lau­žot dur­vis ar cir­vi. Pēc pār­is die­nām no­kļūs­tu nar­ko­lo­ģis­ka­jā slim­nī­cā. Šo­reiz ār­stiem iz­do­das sa­kār­tot ma­nas sma­dze­nes. Bet kā ar dvē­se­li, ar el­li ma­nī? Tā jo­pro­jām ir ma­nī. Jo­pro­jām tur­pi­nās ne­pār­va­ra­ma tiek­sme pēc ķī­mis­ka­jām de­be­sīm. Ar ār­stu pa­lī­dzī­bu vai­rā­kus mē­ne­šus at­tu­ros no al­ko­ho­la. Kad dē­mo­nis­kā tiek­sme pēc nar­ko­ti­kām kļūst ne­pa­ne­sa­ma, rei­zi pa rei­zei at­ļau­jos dur­ties. Mam­mas pie­ru­nāts, aize­ju uz vi­ņas drau­dzi. Mā­cī­tājs ru­nā, stās­ta la­bas lie­tas, kā dzī­vot. Jā, tas viss jau ir la­bi, bet ja tu, mā­cī­tāj, spē­tu sa­prast, ka es vien­kār­ši ne­spē­ju tā dzī­vot, man nav spē­ka dzī­vot pa­rei­zi. Es­mu pie­dzi­mis, lai no­beig­tos el­liš­ķī­gā nā­vē. Es­mu no­lemts...

***

            Mums nav ko zau­dēt, mū­su ko­man­dai ir viens ko­pīgs mēr­ķis - par kat­ru ce­nu ie­gūt ap­dul­li­no­šās vie­las, lai aiz­bēg­tu no re­ali­tā­tes. Mū­su dar­ba­lauks ir Rī­gas ie­las. Mei­te­nes pel­na nau­du, pār­do­dot se­vi, bet zē­ni ie­ma­nī­ju­šies klien­tam trā­pīt ar vie­nu si­tie­nu un ap­lau­pīt. Die­nās dze­ram, nak­tīs du­ra­mies. Lai­ku pa lai­kam kā­du no mū­sē­jiem ares­tē, es vēl es­mu brī­vī­bā. Vai tie­šām brī­vī­bā? Bie­ži vē­ro­ju Rī­gas baz­nī­cu augst­os tor­ņus, krus­tus, ku­po­lus. Var­būt tie­šām Dievs ir un var man pa­lī­dzēt? Ko­pā ar sa­vu drau­dze­ni - pros­ti­tū­tu ar ce­rī­bu do­da­mies kā­dā baz­nī­cā - grez­nā ēkā. Tur ir jā­būt Die­vam, pa­lī­dzī­bai, tur man pa­rā­dīs kāp­nes de­be­sīs, ce­ļu uz brī­vu un lai­mī­gu dzī­vi! Uz­ma­nī­gi klau­sā­mies, ko mā­cī­tājs ar lie­lu krus­tu kak­lā ru­nā, bet, ak vai, viņš ru­nā sve­šā va­lo­dā un kū­pi­na dū­mus no dī­vai­na trau­ka. Vai tāds ir Dievs? Kā­pēc šis vīrs tā rī­ko­jas? Vai Dievs ir ār­zem­nieks, vai var­būt Viņš ir ta­jos dū­mos? Bet es? Kā ar ma­ni? Ja Dievs ir tāds, tad es Vi­ņu ne­sa­pro­tu.

***

            Val­mie­ras cie­tums, 25. ka­me­ra. Es­mu ares­tēts par lau­pī­ša­nu. Draud ie­slo­dzī­jums no 6 līdz 12 ga­diem.

            Uz nakstska­pī­ša ir Jaun­ā De­rī­ba. Mē­ģi­nu to kār­tē­jo rei­zi la­sīt. Cie­tu­ma ko­lē­ģis brī­di­na: - Mār­ci, no­jūg­sies! La­su Ma­te­ja evan­ģē­li­ju, tie­ku līdz Mt 3:10: Bet cir­vis ko­kiem jau pie sak­nes pie­likts, un ik­viens koks, kas ne­nes la­bus aug­ļus, top no­cirsts un ie­mests ugu­nī. Kas ir uguns, vai el­le? Vai es tur bū­šu mū­žī­gi? Es ta­ču tik un tā es­mu jau el­lē - šeit, virs ze­mes. Grie­žos pie Die­va lūg­ša­nā: - Dievs, lū­dzu, iz­da­ri tā, lai man ne­pie­spriež 12 ga­dus, es to ne­iz­tu­rē­šu. Dievs, es ie­šu uz drau­dzi, ja tu ma­ni pa­klau­sī­si!

            Pēc tie­sas sē­des ties­ne­sis la­sa sprie­du­mu: - Mār­cim Jen­cī­tim pie­spriest so­du no­sa­cī­ti, ne­ka­vē­jo­ties no tie­sas zā­les at­brī­vo­jot. Ne­spē­ju no­ti­cēt. Brī­nums! Pra­su ap­sar­dzei: - Vai es­mu brīvs? Jā, brīvs! Va­re­ni. Dievs uz­klau­sī­ja lūg­ša­nu, at­liek pil­dīt so­lī­ju­mu.

            Pēc ne­il­ga lai­ka ada­ta at­kal ir vē­nā un asi­nīs ie­plūst dzel­te­nīgs šķid­rums, bet sirds­ap­zi­ņā čukst klu­sa balss: - Tu spē­lē­jies ar Die­vu, tu ne­tu­rē­ji so­lī­ju­mu.

            Kār­tē­jais no­zie­gums, kār­tē­jās de­vas ar opi­ātiem, ma­go­nes, va­sa­ra, plud­ma­le. Opi­ja ie­dar­bī­bā viss tik krā­sains, bet pat lie­las nar­ko­ti­ku de­vas ne­spēj vairs no­slā­pēt sirds­ap­zi­ņu, bai­les, sā­pes, uz­trau­ku­mu, bez­ce­rī­bu. Es do­dos el­lē! Plud­ma­lē ie­brauc po­li­ci­jas džips. Vi­ņi ie­ra­du­šies pēc ma­nis. Kār­tē­jais arests, cie­tums, sprie­dums. Pēc da­žu mē­ne­šu ne­brī­ves sē­žu au­to­bu­sā, do­dos mā­jās. Ma­ni kra­ta dre­bu­ļi, ne­pār­va­ra­ma tiek­sme pēc de­vas. Vai­rā­kus mē­ne­šus es­mu cen­ties ne­do­māt par nar­ko­ti­kām, bet vel­tī­gi. Ja tū­līt ne­da­bū­šu de­vu, tad sa­juk­šu prā­tā. Lie­kas, ka sma­dze­nes pār­sprāgs, sirds ne­iz­tu­rēs, no­mir­šu. De­vu, de­vu, de­vu!

***

            Vec­ga­da va­kars Do­ma lau­ku­mā Rī­gā. Sa­lūts. Slap­jas snie­ga pār­slas krīt acīs un kūst, sprakšķ šam­pa­nie­ša pu­de­ļu kor­ķi. Lai­mī­gu Jaun­u ga­du! Esam ar drau­giem sa­dū­ru­šies. Jauns gads, jaun­as ce­rī­bas: ap­ņe­mos vairs ne­dur­ties, ta­ču jau pēc di­vām stun­dām stā­vu toč­kā un pēr­ku efed­rī­na kris­tā­lus. Vēl­reiz pār­lie­ci­nos, ka no šīs el­les nav ie­spē­jams iz­kļūt. Es­mu pa­ma­tī­gi no­dzi­nies, nav pat spē­ka no­zagt kai­mi­ņam mal­ku, lai ie­ku­ri­nā­tu krās­ni. Nav spē­ka dzī­vot. Pa­ņe­mu ro­kā ži­le­ti - pār­is grie­zie­nu pār vē­nām un pēc pār­is stun­dām bū­šu mi­ris. Tā būs vieg­la nā­ve. Bet kas būs pēc tam? Ma­nā sir­dī ir pil­nī­ga pār­lie­cī­ba: - Tu bū­si el­lē, tas ne­kad ne­beig­sies. Ar prā­tu to ne­spē­ju pie­ņemt, bet da­rīt sev ga­lu bail. Man ir ti­kai 29 ga­di, bet viss jau bei­dzies, ne­spē­ju dzī­vot un ne­spē­ju mirt. Vai­rā­ki ma­ni drau­gi ir mi­ru­ši, ci­ti cie­tu­mā, un ma­ni gai­da tie­ši tas pats. Gu­ļu gul­tā, gro­zu ma­za, zi­la, brī­nu­mai­nā kār­tā ne­no­dzer­ta ra­di­oap­rā­ta sta­ci­ju mek­lē­tā­ju. Trā­pu uz kā­das sta­ci­jas - la­ba mū­zi­ka. Pēk­šņi pau­zē starp mū­zi­ku no ra­dio­apa­rā­ta plūst brī­niš­ķī­gi jaun­as mei­te­nes ru­nā­ti vār­di: - Pie­sau­ciet Jē­zus vār­du. Viņš iz­ma­nīs jū­su dzī­vi. Es pie­sau­cu Jē­zus vār­du. Viņš iz­mai­nī­ja ma­nu dzī­vi, jo Bī­be­lē ir rak­stīts: Rom 10:13: - Jo ik­viens, kurš pie­sauc Jē­zus vār­du, tiks iz­glābts. Ne­tī­šām bi­ju uz­grie­zis kris­tī­go ra­di­o. Vai tie­šām ne­tī­šām?

            Jū­tu, ka šī mei­te­ne ne­me­lo, ru­nā no sirds. Vi­ņa zi­na, ko ru­nā, jo ir to pie­dzī­vo­ju­si. Vi­ņa ir pie­dzī­vo­ju­si Jē­zus glāb­jo­šo spē­ku. Ja Jē­zus va­rē­ja at­brī­vot vi­ņu, tad var to iz­da­rīt arī man. Pir­mo rei­zi mū­žā grie­žos pie Die­va ska­ļā bal­sī, no vi­sas sirds. Es vairs ne­lū­dzu, lai Dievs pa­sar­gā ma­ni no ares­ta vai lai dod nar­ko­ti­kas. Šo­reiz ma­na lūg­ša­na kon­krē­ta un skaid­ra: - Jē­zu, ja tu esi tas Dievs, vi­sa Ra­dī­tājs, kurš ra­dī­jis zem­i, jū­ru un ma­ni, tad IZ­MAI­NI MA­NU DZĪ­VI!

***

            At­bil­de uz lūg­ša­nu ne­bi­ja il­gi jā­gai­da. Pēc pār­is die­nām Viņš iz­mai­nī­ja ma­nu dzī­vi - es kār­tē­jo rei­zi no­kļu­vu cie­tu­mā. - Jē­zu, kā­pēc at­kal cie­tums?!

            At­kal es­mu mur­gai­no tē­lu va­rā, ausīs skan ļau­nas bal­sis, acis tos redz. - Tu ne­drīk­sti dzī­vot! VI­ŅI ir re­āli, tās ir būt­nes, ļau­nas būt­nes, ku­ras ir kon­tro­lē­ju­šas ma­nu dzī­vi, mans ve­se­lais sa­prāts ir ie­spiests kaut kur  sma­dze­ņu stū­rī­ti. - Tu ne­drīk­sti dzī­vot! Ie­skrie­nos un me­tos ar gal­vu res­tēs. Ne­veik­smī­gi, uz­si­tu ti­kai sev pa­ma­tī­gu pu­nu. Es ne­drīk­stu dzī­vot - jā­pa­ka­ras, jā­pār­griež sev vē­nas. Pēk­šņi KĀDS ma­ni uz­ru­nā vār­dā. Es ne­vie­nu ne­re­dzu, bet skaid­rā lat­vie­šu va­lo­dā dzir­du: - Mār­ci, lūdz Jē­zum pie­do­ša­nu, no­žē­lo sa­vus grē­kus. Dievs ir dzir­dē­jis ta­vu lūg­ša­nu. Šī balss nav ļau­na, tā ir ci­tā­da, vēl man la­bu. Es at­ce­ros sa­vu lūg­ša­nu pirms ne­dē­ļas pie ra­dio­apa­rā­ta. Dievs ir at­sū­tī­jis sa­vus eņ­ģe­ļus! 2 Mo­zus 20:16: - Tad mēs brē­cām uz to Kun­gu, un Viņš pa­klau­sī­ja mū­su bal­si un sū­tī­ja eņ­ģe­li, un tas mūs iz­ve­da no Ēģip­tes (no ver­dzī­bas, sā­pēm, el­les). Es ne­bi­ju pa­ra­dis kā­dam lūgt pie­do­ša­nu, tā­pēc tei­cu: - Es ne­mā­ku lūgt pie­do­ša­nu, es vis­pār ne­mā­ku lūgt! Ska­nē­ja balss: - At­kār­to aiz mums,- eņ­ģe­ļi skai­tī­ja pa­ras­to grē­ci­nie­ku lūg­ša­nu, kā­du to skai­ta  cil­vē­ki mā­cī­tā­ja pa­va­dī­bā. Es at­kār­to­ju vārds vār­dā lūg­ša­nu, ku­ra nā­ca no de­be­sīm: - Tēvs, Jē­zus Kris­tus vār­dā  es nā­ku pie te­vis lūg­ša­nā, es ti­cu, ka Jē­zus ir Die­va Dēls, ka Viņš ir nā­cis kā cil­vēks virs ze­mes, lai no­mir­tu par ma­niem grē­kiem, ti­cu, ka Viņš ir aug­šām­cē­lies. Viņš ir dzīvs. LŪ­DZU, PIE­DOD MAN MA­NUS GRĒ­KUS! Vi­su, ko es­mu no­da­rī­jis Tev, cil­vē­kiem, sev. Pēk­šņi sa­ju­tu tā­du vai­nas ap­zi­ņu, kas spie­da tā, it kā es at­ras­tos zem Pa­sau­les tir­dznie­cī­bas cen­tra dru­pām pēc 11. sep­tem­bra te­ro­ra ak­ta. No ma­nām acīm iz­sprā­ga asa­ras - prie­ka un no­žē­las asa­ras. Tik skaid­ri ie­rau­dzī­ju sa­vu grē­ku, ka ne­spē­ju no­ti­cēt, ka tos var man pie­dot. Pra­sī­ju: - Vai arī tas un šis grēks man ir pie­dots? At­bil­de ska­nē­ja: - Vi­si ta­vi grē­ki ir pie­do­ti. Dē­mo­nis­kie viep­ļi man vi­sap­kārt pa­grie­za man mu­gu­ru un lū­dzās: - Ne­pie­sauc to Vār­du, mums sāp! Ale­lu­ja, es tur­pi­nā­ju, rau­dā­dams, pie­sau­cot Jē­zus vār­du, un dē­mo­ni pa­zu­da no ma­na re­dzes­lo­ka, no ma­nas dzī­ves! Es rau­dā­ju trīs die­nas, ne­beig­dams lūgt. Drē­bes kļu­va slap­jas no ma­nām asa­rām. Eņ­ģe­lis tur­pi­nā­ja: - Mār­ci, tu bū­si Die­va kalps, la­si Jaun­o De­rī­bu, ej uz drau­dzi, lūdz kat­ru die­nu Jē­zu! 2 Kor 5:17: - Ja kas ir Kris­tū, tas ir jauns ra­dī­jums, kas bi­jis, ir pa­gā­jis, re­dzi, viss ir ta­pis jauns. Jauns prāts, jaun­a

sirds, jauns gars, jaun­a dzī­ve ko­pā ar Die­vu. Ma­nu sir­di un prā­tu pie­pil­da de­beš­ķīgs miers, prieks, mī­les­tī­ba, brī­vī­ba. Es­mu pār­lie­ci­nāts, es zi­nu, es­mu brīvs, man pie­der de­be­sis. Nav vairs pre­tī­gās vai­nas ap­zi­ņas!

            Es­mu at­ra­dis kāp­nes de­be­sīs. Jn 14:6 Jē­zus sa­ka: - Es es­mu ceļš, pa­tie­sī­ba un dzī­vī­ba, ne­viens ne­tiek pie Tē­va, kā vien caur Ma­ni. Jē­zus sa­ka: - ES ES­MU KĀP­NES DE­BE­SĪS! Pār­da­bisks Die­va spēks ir ie­nā­cis ma­nī un iz­vil­cis no ma­nis vi­su ne­tī­ro, tur vairs nav al­ko­ho­la, nar­ko­ti­ku, mans prāts ir brīvs, nav vairs uz­mā­cī­gās ļau­nās bal­sis. Lie­kas, ka es­mu mi­ris un jau de­be­sīs! Ne­spē­ju pār lū­pām iz­ru­nāt vairs ne­vie­nu la­mu vār­du. De­be­sis ir no­lai­du­šās pār ma­ni, ne­spiež vairs grē­ku sma­gums. De­be­sis ir šeit, de­be­sis ir ma­nī.

***

            Nā­cās at­sē­dēt cie­tu­mā vēl vie­nu ga­du un trīs mē­ne­šus. Šo­reiz tu­rē­ju so­lī­ju­mu Die­vam, kat­ru die­nu re­gu­lā­ri ap­mek­lē­ju cie­tu­ma ka­pe­lu, kur sa­drau­dzē­jos ar tā­diem paš­iem kris­tie­šiem kā es. Vi­ņi man pa­lī­dzē­ja iz­prast Bī­be­li, pie­lie­tot Die­va prin­ci­pus dzī­vē. Es­mu lai­mīgs. Ar Die­vu ne­var būt ne­lai­mīgs! Nā­ku no cie­tu­ma ka­pe­las. Ma­ni kād­rei­zē­jie drau­gi rā­da uz ma­ni ar pirk­stiem: - Re, kur Mār­cis ar sa­vu stan­dar­ta smai­di­ņu se­jā un sa­vām grā­ma­ti­ņām pa­du­sē! Jā, ne­spē­ju slēpt sa­vu prie­ku. Stās­tu sa­vam ne­ti­cī­ga­jam drau­gam: - Zi­ni, es­mu lai­mīgs te, cie­tu­mā. Man te ir la­bi, es­mu brīvs arī cie­tu­mā! Viņš pa­ska­tās uz ma­ni un at­bild: - Mār­ci, tu ne­ap­vai­no­jies, bet tev ir jumts no­rauts. To­mēr - tas ir la­bi! Jā, tas ir la­bi, tas ir brī­nu­mai­ni, tas ir fan­tas­tis­ki, ka ta­vi grē­ki ir pie­do­ti, no­maz­gā­ti, at­ņem­ti.

***

            Kopš tās ne­aiz­mir­sta­mās pa­va­sa­ra die­nas, Kad Jē­zus ie­nā­ca ma­nā dzī­vē, nav bi­jis tā­das, kad ne­es­mu lū­dzis sa­vu glā­bē­ju, sla­vē­jis sa­vu Die­vu, mī­ļo la­bo Jē­zu. Nav tā­das die­nas, kad ne­es­mu la­sī­jis grā­ma­tu, ku­ru es­mu ie­mī­lē­jis,- Bī­be­li. No tās die­nas es­mu vien­mēr ko­pā ar brā­ļiem un mā­sām - kris­tie­šiem, ku­ri tic Die­vam. Šīs trīs svē­tās lie­tas - lūg­ša­na, Bī­be­le, drau­dze - arī ir KĀP­NES DE­BE­SĪS, tur at­ro­das Jē­zus. Ja tev, dār­gais draugs, iz­trūkst kaut vie­na no šīm svē­ta­jām lie­tām, tad ne­esi uz kāp­nēm de­be­sīs. Ja vien tu vēl esi spē­jīgs ap­mek­lēt drau­dzi, la­sīt Bī­be­li un ne­da­ri to, tad Dievs te­vi ap­zī­mē par grē­ci­nie­ku. Tu va­ri būt pats go­dī­gā­kais cil­vēks pa­sau­lē, tu va­ri būt kris­tīts, svē­tīts, lau­lāts baz­nī­cā, tu va­ri būt pre­zi­den­ta tu­vā­kais cil­vēks, tev var būt mil­jons ban­kā, bet, ja tev nav tu­vu at­tie­cī­bu ar Die­vu caur Jē­zu Kris­tu, tu ne­esi uz KĀP­NĒM DE­BE­SĪS. Tev ir va­ja­dzī­ga pie­do­ša­na. Nav ne­kā­das at­šķi­rī­bas Die­va priekš­ā starp slep­ka­vu un go­dī­gu cil­vē­ku, ja vi­ņi dzī­vo bez Jē­zus. Rom 3:23 - jo vi­si ir grē­ko­ju­ši un vi­siem trūkst die­viš­ķās go­dī­bas. Ja vē­lies at­brī­vo­ties no dep­re­si­jas un pe­lē­kās ik­die­nas, ja vē­lies bau­dīt de­be­sis, tad Dievs tev sa­ka: Rom 10:13 - Jo ik­viens, kas pie­sauc tā Kun­ga vār­du, tiks iz­glābts. 1 Jn 1:9 - Ja at­zīs­ta­mies sa­vos grē­kos, tad Viņš ir uz­ti­cams un taisns, ka Viņš mums pie­dod grē­kus un šķīs­ta no vi­sas ne­tais­nī­bas. Lūdz šo lūg­ša­nu ko­pā ar ma­ni: - Tēvs, Jē­zus Kris­tus vār­dā es grie­žos pie Te­vis, es es­mu grē­ko­jis pret Te­vi un cil­vē­kiem, lū­dzu pie­dod man ma­nus grē­kus, ie­nāc ma­nā sir­dī, ie­nāc ma­nā dzī­vē, esi mans Dievs. Āmen!

            Ja tu pēc lūg­ša­nas ne­sa­ju­ti ne­ko, tas nav sva­rī­gi. Dievs tev ir pie­de­vis un ie­nā­cis te­vī, ta­vā dzī­vē. Tur­pi­ni lūgt Jē­zu kat­ru die­nu, la­si Bī­be­li kat­ru die­nu, at­ro­di drau­dzi ar kris­tie­šiem, ku­ri stu­dē Bī­be­li, lūdz un tu­ras ko­pā, un esi drošs. Ja esi uz KĀP­NĒM DE­BE­SĪS, tad de­be­sis ir ta­vā dzī­vē!